Lauku meitene ik dienu bauda pasakainu pastaigu gleznainajā rudenī! Atmetot aizņemtību un “es negribu” tā sper priekpilnus soļus ārā no lauku kotedžas, lai kopā ar meitiņu dotos kopīgās rudens pastaigās. Kamēr lauku ceļi un taciņas ir sausas, ratu stumšana lauku meitenei nesagādā problēmas. Tā nu lauku meitene un mazā bauda ar acīm un izdaiļo dvēseli, uzņem pozitīvisma devu garajiem, itkā drūmajiem, rudens (pirms Ziemassvētku!) vakariem.

Pastaigas ir labas. Pastaigas dziedē. Tu esi tuvāk dabai. Pastaigas dabā, svaigā gaisā, kur rudens glezno ir nepieciešamas ik katram!

Kad zaļums ir apnicis un puķu košās krāsas, kas piesedza nebeidzamo zaļumu, izgaisušas, kad rudens drēgnie pirksti aizvien vairāk pieskaras piemājas ābeļu zariem, kļavām un bērziem, ietērpjot to rudens priecīgajās krāsās. Dienās, kad diena tā arī nesākās, jo ierastā saule, kuru mēs visi tik ļoti gaidam, slēpjās aiz miglas, aiz drūmi pelēkiem mākoņiem un kad vakars pienāk tik ātri, ka tā tā arī nepspēj apspīdēt mūsu sauli alkstošās sejas. Tuvāk mūsu Mammai Dabai, kura ir tik skaista tieši šobrīd!

Rudens. Ir. Sācies.

Izbaudi krāsas kokos, pirms vējš tās nolaupa un lietus tās iemīda dubļos!